What do you think?
Rate this book
Ei kertonut katuvansa
”He olivat suojassa vain kun kävelivät, ja kuitenkin jokainen askel tuntui vievän heitä lähemmäksi tuhoa."
Alkukesällä 1945 viisi naista lähtee norjalaiselta vankileiriltä kotimatkalle läpi poltetun Lapin. Naiset eivät kysele toisiltaan, miksi lähtivät saksalaisten matkaan. Kaikki eivät ymmärrä sitä itsekään.
Alkukesällä 1945 viisi naista lähtee norjalaiselta vankileiriltä kotimatkalle läpi poltetun Lapin. Naiset eivät kysele toisiltaan, miksi lähtivät saksalaisten matkaan. Kaikki eivät ymmärrä sitä itsekään.
351 pages, Hardcover
First published August 1, 2020
About the author
Tommi Kinnunen
13 books226 followersTommi Kinnunen (b. 1973) was born in Kuusamo, north-east Finland and currently lives in Turku, where he works as a Finnish literature school teacher. His debut novel, Where Four Roads Meet has dominated the charts in Finland ever since its publication and has sold over 82,000 units to date. The novel was awarded the Best Novel of 2014 Prize by the Jury of the Finnish Grand Journalism Prize as well as the Thank You for the Book Prize by the Finnish Booksellers’ Association. It was also shortlisted for both the Finlandia Prize for Fiction and the Best Debut of the Year Prize.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 324 reviews
September 16, 2020
Tommi Kinnunen on kertomisen mestari. Miten vaivatonta ja silti koskettavaa ja syvää on hänen kerrontansa. Hän ei selitä henkilöitään puhki, ei dramatisoi, vaan kertoo. Kaiken lisäksi teksti on välillä niin kaunista suomea, että itkettää.
Viiden naisen via dolorosa halki poltetun Lapin kohoaa hienoksi kunnianosoitukseksi hyljeksityille naisille, saksalaisten morsiamille, jotka joutuivat maksamaan kovan hinnan valinnoistaan. Kun aseveljistä tuli vihollisia, veljet saivat anteeksi, mutta siskot tuomittiin.
Kinnusen romaani on hieno ihan joka tavalla.
Viiden naisen via dolorosa halki poltetun Lapin kohoaa hienoksi kunnianosoitukseksi hyljeksityille naisille, saksalaisten morsiamille, jotka joutuivat maksamaan kovan hinnan valinnoistaan. Kun aseveljistä tuli vihollisia, veljet saivat anteeksi, mutta siskot tuomittiin.
Kinnusen romaani on hieno ihan joka tavalla.
January 11, 2023
Wstrząsająca, wartościowa i wspaniale napisana.
September 11, 2020
Tommi Kinnunen antaa uusimmassa kirjassaan Ei kertonut katuvansa äänen naisille, jotka sotien jälkeen olivat suomalaisten mielestä syyllisiä siihen, että saksalaiset polttivat Pohjois-Suomen talot lähtiessään pois. Kun eivät voineet syyttää saksalaisia, niin naiset, jotka tekivät töitä saksalaisille, olivat saksalaishuoria, joita sai kohdella huonosti.
Suomi taisteli Saksan rinnalla Neuvostoliittoa vastaan jatkosodassa 1941-44. Suomeen oli tullut satojatuhansia saksalaissotilaita. Saksa palkkasi suomalaisnaiset hoitamaan pesula-, kanttiini-, ruokala- ja toimistotöitä. Kirjan Irene oli kanttiinissa töissä, Siiri tulkkina ja toimistotöissä, Aili sairaanhoitajana, Katri pesijänä ja Veera teki omia töitään. Lapin sota syttyi, kun suomalaisten piti ajaa saksalaiset pois Suomesta. Aseveljistä tuli vihollisia. Saksalaiset veivät suomalaisnaisia mukanaan paetessaan Norjaan, sillä pitihän heidän saada ruokaa ja muita palveluja.
Tommi Kinnusen vaellusromaani Ei kertonut katuvansa on upeasti kerrottu kertomus sodan jälkimainingeista. Kertomus naisista, jotka saksalaissotilaat jättivät jälkeensä, kuka sydän karrella, kuka lapsi alullaan tai rinnallaan, mutta yhteistä heille kaikille oli mieli karrella. He eivät syyllistyneet hirmutekoihin, mutta heidät syyllistettiin siitä, että he rakastivat. Tommi Kinnusen Ei kertonut katuvansa on hyvin kuvauksellinen ja karunkauniisti kerrottu tarina naisista, jotka eivät katuneet.
Suomi taisteli Saksan rinnalla Neuvostoliittoa vastaan jatkosodassa 1941-44. Suomeen oli tullut satojatuhansia saksalaissotilaita. Saksa palkkasi suomalaisnaiset hoitamaan pesula-, kanttiini-, ruokala- ja toimistotöitä. Kirjan Irene oli kanttiinissa töissä, Siiri tulkkina ja toimistotöissä, Aili sairaanhoitajana, Katri pesijänä ja Veera teki omia töitään. Lapin sota syttyi, kun suomalaisten piti ajaa saksalaiset pois Suomesta. Aseveljistä tuli vihollisia. Saksalaiset veivät suomalaisnaisia mukanaan paetessaan Norjaan, sillä pitihän heidän saada ruokaa ja muita palveluja.
Tommi Kinnusen vaellusromaani Ei kertonut katuvansa on upeasti kerrottu kertomus sodan jälkimainingeista. Kertomus naisista, jotka saksalaissotilaat jättivät jälkeensä, kuka sydän karrella, kuka lapsi alullaan tai rinnallaan, mutta yhteistä heille kaikille oli mieli karrella. He eivät syyllistyneet hirmutekoihin, mutta heidät syyllistettiin siitä, että he rakastivat. Tommi Kinnusen Ei kertonut katuvansa on hyvin kuvauksellinen ja karunkauniisti kerrottu tarina naisista, jotka eivät katuneet.
February 1, 2023
W Serii Dzieł Pisarzy Skandynawskich wstrząsająca powieść historyczna o kobietach i wojnie.
„Powiedziała, że nie żałuje” to historia tych odrzuconych i porzuconych kobiet. A ta kobieca, marginalna perspektywa otwiera nowe ścieżki postrzegania wojennej rzeczywistości. Tommi Kinnunen poszedł za tropem wspomnień z rodzinnych stron, doświadczeń wojennych Finów i Skandynawów, zebrał relacje, by stworzyć swoją własną opowieść, która mogła się przecież wydarzyć. Która wydarzyła się w ten, czy w inny sposób. A która będzie się powtarzać. Ukazał kobiety, które podjęły pewien wybór, weszły na pewną ścieżkę, postanowiły iść nią do samego końca. Świadome i nieświadome jednocześnie. Do tej pory ich świat nie był ani dobry, ani zły, ani biały, ani czarny, ich wybory więc również oscylowały na granicy bezpiecznej szarości. Nie chciały mieć sobie nic do zarzucenia. Wraz z końcem pewnego etapu wojny – z nadciągającą klęską armii niemieckiej – to świat udowodnił im, po której stały stronie. To wybudza je ze snu, otrząsa z moralnej apatii, stawia w obliczu własnej, osobistej klęski. Osamotnione patrzą po sobie i widzą w oczach towarzyszek swoje własne obawy, lęki, traumy i odbicia koszmarów. Kinnunen kreśli trudne emocje – przez powieść przewija się wstyd, poczucie winy, zagubienie, ale też skomplikowane, niejednoznaczne poczucie dumy, ukształtowania się czegoś nowego. To kobiety, które pozbyły się przed laty swojej tożsamości, by teraz tę tożsamość odzyskać, chociaż na zupełnie innych zasadach. One idą, a ich wędrówka przez spalony, zrujnowany krajobraz to wędrówka do wnętrza ich samych. Kim były? Kim są? Kim będą? Czy będą w ogóle?
Kolejny raz proza rodem z Północy zaskakuje, wstrząsa, budzi coś w czytelniku – obudziła to we mnie. Zadaje trudne pytania, nie daje jednoznacznych odpowiedzi. To z jednej strony powieść historyczna, błysk przeszłości, ale wciąż o jakże aktualnym przesłaniu. O wojnie, która zawsze gdzieś jest, zawsze gdzieś się toczy, kiedyś daleko, teraz znów tak blisko. O kobietach, które są jej częścią. „Powiedziała, że nie żałuje” wymyka się temu, co o wojnie na terenie północy wiedziałam do tej pory, nadaje też każdej kolejnej opowieści o wojnie, którą przyjdzie mi poznać innego wydźwięku. Perspektywa kobieca, bolesna, zaskakująca. Tommi Kinnunen wiedział, które struny pociągnąć, by zburzyć komfort czytelnika i zmusić do własnych rozważań.
To kawał literackiej opowieści – trudna literatura piękna, chociaż tak przecież minimalistyczna w formie.
„Powiedziała, że nie żałuje” to historia tych odrzuconych i porzuconych kobiet. A ta kobieca, marginalna perspektywa otwiera nowe ścieżki postrzegania wojennej rzeczywistości. Tommi Kinnunen poszedł za tropem wspomnień z rodzinnych stron, doświadczeń wojennych Finów i Skandynawów, zebrał relacje, by stworzyć swoją własną opowieść, która mogła się przecież wydarzyć. Która wydarzyła się w ten, czy w inny sposób. A która będzie się powtarzać. Ukazał kobiety, które podjęły pewien wybór, weszły na pewną ścieżkę, postanowiły iść nią do samego końca. Świadome i nieświadome jednocześnie. Do tej pory ich świat nie był ani dobry, ani zły, ani biały, ani czarny, ich wybory więc również oscylowały na granicy bezpiecznej szarości. Nie chciały mieć sobie nic do zarzucenia. Wraz z końcem pewnego etapu wojny – z nadciągającą klęską armii niemieckiej – to świat udowodnił im, po której stały stronie. To wybudza je ze snu, otrząsa z moralnej apatii, stawia w obliczu własnej, osobistej klęski. Osamotnione patrzą po sobie i widzą w oczach towarzyszek swoje własne obawy, lęki, traumy i odbicia koszmarów. Kinnunen kreśli trudne emocje – przez powieść przewija się wstyd, poczucie winy, zagubienie, ale też skomplikowane, niejednoznaczne poczucie dumy, ukształtowania się czegoś nowego. To kobiety, które pozbyły się przed laty swojej tożsamości, by teraz tę tożsamość odzyskać, chociaż na zupełnie innych zasadach. One idą, a ich wędrówka przez spalony, zrujnowany krajobraz to wędrówka do wnętrza ich samych. Kim były? Kim są? Kim będą? Czy będą w ogóle?
Kolejny raz proza rodem z Północy zaskakuje, wstrząsa, budzi coś w czytelniku – obudziła to we mnie. Zadaje trudne pytania, nie daje jednoznacznych odpowiedzi. To z jednej strony powieść historyczna, błysk przeszłości, ale wciąż o jakże aktualnym przesłaniu. O wojnie, która zawsze gdzieś jest, zawsze gdzieś się toczy, kiedyś daleko, teraz znów tak blisko. O kobietach, które są jej częścią. „Powiedziała, że nie żałuje” wymyka się temu, co o wojnie na terenie północy wiedziałam do tej pory, nadaje też każdej kolejnej opowieści o wojnie, którą przyjdzie mi poznać innego wydźwięku. Perspektywa kobieca, bolesna, zaskakująca. Tommi Kinnunen wiedział, które struny pociągnąć, by zburzyć komfort czytelnika i zmusić do własnych rozważań.
To kawał literackiej opowieści – trudna literatura piękna, chociaż tak przecież minimalistyczna w formie.
February 4, 2021
Vaikuttava kirja. En yleensä innostu sotaa käsittelevistä kirjoista, mutta tähän oli löydetty aivan uusi näkökulma.
December 25, 2022
Viņas gāja. Pieci nelieli likteņstāsti. Tikai 5 sievietes. Pēc tam četras, pēc tam trīs. Beigās divas. Un izcils grāmatas noslēgums ar vienu - ar Ireni. Galveno šīs grāmatas tēlu. Izcils noslēgums tāpēc, ka laimīgas beigas šeit būtu neiederīgas, savukārt, traģisks iznākums būtu pārāk smags, pēc lasītāja smagās līdziešanas, novilktu dzelmē kā akmens kaklā.
Viņas bija ļāvušās straumei uz ziemeļiem kā skujas rudenīgā upē, taču tur notikušais bija tik pārvarīgs, ka vienīgais, kas atlika, bija censties noturēties virs ūdens. Ko viņas iespēja pret karu? Viņas nezināja, kas noticis ar tiem cilvēkiem, kurus aizejot bija atstājušas sev aiz muguras.
Lasīju ilgāk, nekā pienāktos 320 lappusēm, ņēmu pauzi ar citām grāmatām, atmetu vieglās kā neiederīgas un atkal atgriezos pie smagā gājiena. Fiziski smagā. Tas man nedaudz atgādināja Slavomira Raviča "Ilgo gājienu", bet tikai fiziskā smaguma ziņā. Līdzpārdzīvojuma fons bija pavisam cits.
Vairāk šeit: h ttps://lililasa.wordpress.com/2022/12/25/ton...
September 26, 2020
Olen varmaan vähemmistössä, mutta tämä oli enintään "ihan ok". Mikä on sinänsä todella harmillista, koska kustantajan luettelon perusteella odotin tältä aika paljon. Kinnunen osaa kirjoittaa kauniisti, mutta suuret tunteet jäivät tällä kertaa kokematta. Pidin alusta todella paljon, se oli ehdottomasti kirjan paras osa. Ja aihe noin ylipäänsä oli mielenkiintoinen ja ehkä siitä olisi saanut enemmänkin irti erilaisella käsittelytavalla. Nyt en oikein jaksanut innostua kävelemisestä ja sen mukanaan tuomista haasteista, paitsi silloin kun kirjan naiset kohtasivat Lapissa koteihinsa palanneita (tai jääneitä) ja syntyi jonkinlaista konfliktia. Kokonaisuutena tämä oli minulle vähän tasapaksu, vaikka ymmärränkin miksi monet tätä ovat rakastaneet ja hehkuttaneet.
![Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].](https://cdn.statically.io/img/i.gr-assets.com/images/S/compressed.photo.goodreads.com/users/1659017528i/124023459._UX200_CR0,0,200,200_.jpg)
January 13, 2023
Kad lasīju autora “Stikla upe” jau sapratu, ka Tommi Kinnuenens ir mans autors un, izlasot, “Nožēlu neizteica” šī sajūta tikai nostiprinājās. Autors raksta tā auksti, kā griežot vārdus un sajūtas ar tērauda asmeni, viņa radītie tēli nereti ir sāpju un pārdzīvojumu notrulināti, taču lasītājā rada lielu empātiju.
Šī grāmata vēsta par četru sieviešu atgriešanos mājās Somijā no gūsta Norvēģijā uzreiz pēc II Pasaules kara. Sievietes, katra sava mērķa vadītas kara laikā pameta savas mājas un pievienojās vācu armijai. Kad noris karš, lielākoties cilvēki domā, kā iedzīvot šo dienu un reti, kad satraucas par sekām, par morālajām vērtībām – par to domās rīt. Ja “rīt” pienāks. Tagad ir jāizdzīvo. Četras sievietes ir ieraudzījušas kara neglītākās puses, tajā pat laikā ar nolūku vai nejauši radušas patvērumu. Brīdī, kad pienāk rītdiena, uz kuru retais bija cerējis - miglas vāli izklīst un paliek jautājums – kādas miera laikā izskatīsies izvēles, kas izdarītas ārkārtas laikā? Vai mājās pamestie viņas sapratīs, vai spēs pieņemt atgriešanos?
Četras sievietes uzsāk kopīgu ceļu, dalot kopīgas sāpes un zinot, ka sasniedzot galamērķi viena otru vairs nepieminēs un nesatiks.
Stāsts atstāja sajūtu un pārdomas par to, ka svarīgākais ir ceļš, nevis tas, kur tas sācies vai kā tas beigsies un ceļa beigas autors lasītājam ļauj tikai nojaust.
Skaista, plūstoša valoda, pārdomas raisošs un skaudrs stāsts, ko ļauj piedzīvot lieliskais Maimas Grīnbergas tulkojums. Stāsts, kas jau atkal akcentē, ka neviens karš nekad nav bijis tikai vīriešu karš kaujas laukā.
Ļoti patika un patiesi izbaudīju šo darbu.
Šī grāmata vēsta par četru sieviešu atgriešanos mājās Somijā no gūsta Norvēģijā uzreiz pēc II Pasaules kara. Sievietes, katra sava mērķa vadītas kara laikā pameta savas mājas un pievienojās vācu armijai. Kad noris karš, lielākoties cilvēki domā, kā iedzīvot šo dienu un reti, kad satraucas par sekām, par morālajām vērtībām – par to domās rīt. Ja “rīt” pienāks. Tagad ir jāizdzīvo. Četras sievietes ir ieraudzījušas kara neglītākās puses, tajā pat laikā ar nolūku vai nejauši radušas patvērumu. Brīdī, kad pienāk rītdiena, uz kuru retais bija cerējis - miglas vāli izklīst un paliek jautājums – kādas miera laikā izskatīsies izvēles, kas izdarītas ārkārtas laikā? Vai mājās pamestie viņas sapratīs, vai spēs pieņemt atgriešanos?
Četras sievietes uzsāk kopīgu ceļu, dalot kopīgas sāpes un zinot, ka sasniedzot galamērķi viena otru vairs nepieminēs un nesatiks.
Stāsts atstāja sajūtu un pārdomas par to, ka svarīgākais ir ceļš, nevis tas, kur tas sācies vai kā tas beigsies un ceļa beigas autors lasītājam ļauj tikai nojaust.
Skaista, plūstoša valoda, pārdomas raisošs un skaudrs stāsts, ko ļauj piedzīvot lieliskais Maimas Grīnbergas tulkojums. Stāsts, kas jau atkal akcentē, ka neviens karš nekad nav bijis tikai vīriešu karš kaujas laukā.
Ļoti patika un patiesi izbaudīju šo darbu.
February 4, 2023
Grāmata, kuras lasīšanas vakarus gan gaidi, gan negaidi. Kara stāsti, šķiet, reto atstāj vienaldzīgu. Šis stāsts uzrakstīts tik meistarīgi, ka domās pati staigāju līdzi pa mežiem un apkārt mīnām kopā ar grāmatas varonēm: piecām sievietēm.
Jāatzīst, ka biju vīlusies par to, ka viena no varonēm pašas grāmatas beigās savā ziņā padevās. Zinot visu stāstu un sievietes pārdzīvoto, to tomēr var arī saprast.
Mani uzrunāja šis netipiskais kara stāsts: ar sievietēm stāsta centrālajā daļā. Kā karš izmaina sieviešu dzīves.
Es jūtu atvieglojumu, ka grāmata ir izlasīta - iepriekš arī lasīju visai smagu grāmatu par Ukrainu, līdz ar to ir pārāk smagi vienā rāvienā tik daudz par karu uzņemt. Jebkurā gadījumā šīs grāmatas lasīšana noteikti bija piecu zvaigžņu cienīgs piedzīvojums.
Jāatzīst, ka biju vīlusies par to, ka viena no varonēm pašas grāmatas beigās savā ziņā padevās. Zinot visu stāstu un sievietes pārdzīvoto, to tomēr var arī saprast.
Mani uzrunāja šis netipiskais kara stāsts: ar sievietēm stāsta centrālajā daļā. Kā karš izmaina sieviešu dzīves.
Es jūtu atvieglojumu, ka grāmata ir izlasīta - iepriekš arī lasīju visai smagu grāmatu par Ukrainu, līdz ar to ir pārāk smagi vienā rāvienā tik daudz par karu uzņemt. Jebkurā gadījumā šīs grāmatas lasīšana noteikti bija piecu zvaigžņu cienīgs piedzīvojums.
December 12, 2023
Man patīk, ja grāmatas mudina papildināt savas zināšanas kādā jomā. Es nebiju diez ko zinoša par Somijas vēsturi un attiecībām ar nacistisko Vāciju vai Padomju Savienību, bet Tommi Kinnunena "Nožēlu neizteica" lika pameklēt informāciju par Somiju Otrā pasaules kara laikā. Vispārīgos vilcienos guvu ieskatu caur Nacionālās enciklopēdijas šķirkļiem, savukārt Kinnunens iedod vēsturei cilvēcisko dzirksti. Pieci samērā īsi, bet ļoti ietilpīgi likteņstāsti. Par kariem lemj vīrieši un sievietes tiek maltas līdzi asiņainajās dzirnās, viņu lēmumi ir apstākļu uzspiesti, sievietes karā ir gandrīz kā inventārs bez balss tiesībām, sievietes uzdevums ir radīt atvieglojumu vīriešu asiņainajā ikdienā. Cik nu iespējams savu likteni ietekmēt, tik spirinās, bet iespēju jau nav nemaz tik daudz. Brīžiem nākas plūst kā ledus klucim pa straumi pavasara sākumā. Kinnunena radītās piecas sievietes nav nekādas vārgules, viņas nes savu likteni līdz ar pārdomām visu garo ceļu no Norvēģijas gūstekņu nometnes cauri Lapzemei uz mājām dažādās Somijas vietās. Nav pat zināms, vai mājas vēl ir, vai tur kāds pieņems, vai nāksies krist kaunā. Viens lēmums, ka vakar šķita vienīgais saprātīgais, jau rīt būs uzlicis zīmogu visai atlikušajai dzīvei. Un lēmums ceļu neturpināt, lai nekavētu pārējās, arī prasa spēku. Par Kinnunena romāniem bija lasītas tikai vislabākās atsauksmes un varu tām piekrist - autors palīdz lasītājam saklausīt zem nogurušajām kājām nepiemērotos apavos mītā sniega gurkstoņu, sajust neērtās nešļavas griešanos plecos un bunkurā baidīties veikt lieku kustību, lai neiedarbinātu apslēptās spridzekļu lamatas, kad tālāk meklēt labāku nakšņošanas vietu vairs nav spēka.
February 19, 2022
Suomių autorius suteikia balsą savo tautos moterims, karo metu kolaboravusioms su naciais.
Kai kurios puikiai žinojo, kur veliasi. Kai kurios buvo per jaunos suprasti, kas jų laukia iš tikrųjų. Kai kurios, karui pasibaigus, naiviai svaičiojo, kad tiesiog dirbo darbą ir stengėsi užsidirbti geresnei ateičiai.
Visos jos keliauja per sudegintą Laplandiją. Namo. Nors nebūtinai ten jų kažkas laukia.
Atvirai?
Kažkaip nesujaudino.
Tema jautri, tų moterų balsas - svarbus, Suomijos istorija pasidomėti skatina. Tik štai - kažkaip tiek…
O gal jau skaitėt ir galvojat kitaip? Pasidalinkit! Labai lauksiu!
Kai kurios puikiai žinojo, kur veliasi. Kai kurios buvo per jaunos suprasti, kas jų laukia iš tikrųjų. Kai kurios, karui pasibaigus, naiviai svaičiojo, kad tiesiog dirbo darbą ir stengėsi užsidirbti geresnei ateičiai.
Visos jos keliauja per sudegintą Laplandiją. Namo. Nors nebūtinai ten jų kažkas laukia.
Atvirai?
Kažkaip nesujaudino.
Tema jautri, tų moterų balsas - svarbus, Suomijos istorija pasidomėti skatina. Tik štai - kažkaip tiek…
O gal jau skaitėt ir galvojat kitaip? Pasidalinkit! Labai lauksiu!
November 4, 2020
Tää oli upea! En oo tykännyt Neljäntienristeyksestä tai Lopotista (Pintti vielä lukematta) ihan niin paljon kuin yleinen mielipide tuntuu olevan, mutta tämä ansaitsee kaikki kehunsa. Lisähuomautuksena: ehkä paras kuuntelemani äänikirja, Krista Kosonen oli ihan täydellinen lukija — jotenkin sai kaikille hahmoille omat äänet ilman että se tuntui varsinaisesti näyttelemiseltä.
Ei kertonut katuvansa on koskettava, ajoittain julma, avartava romaani. Oli jotenkin ihmeellistä uppoutua tarinaan, jossa yksikään tärkeimmistä hahmoista ei ollut cis-mies (sitä vähän mietin, voisiko yhden lukea transmiehenä tai muunsukupuolisena — voi tietysti olla lukemattakin). Kaikki hahmot tuntuivat aidoilta ja kokonaisilta, oikeilta, välillä ärsyttäviltä ja välillä ihanilta.
Luonnonkuvaus sävähdytti sekin, tyhjä poltettu Lappi ja hiljalleen kevääseen heräävä maailma. Koko teos oli rakennettu todella huolellisesti, perehtyminen aiheeseen paistoi läpi muttei häirinnyt kaunokirjallista luonnetta.
Viiden tähden kirja, suosittelen!
Ei kertonut katuvansa on koskettava, ajoittain julma, avartava romaani. Oli jotenkin ihmeellistä uppoutua tarinaan, jossa yksikään tärkeimmistä hahmoista ei ollut cis-mies (sitä vähän mietin, voisiko yhden lukea transmiehenä tai muunsukupuolisena — voi tietysti olla lukemattakin). Kaikki hahmot tuntuivat aidoilta ja kokonaisilta, oikeilta, välillä ärsyttäviltä ja välillä ihanilta.
Luonnonkuvaus sävähdytti sekin, tyhjä poltettu Lappi ja hiljalleen kevääseen heräävä maailma. Koko teos oli rakennettu todella huolellisesti, perehtyminen aiheeseen paistoi läpi muttei häirinnyt kaunokirjallista luonnetta.
Viiden tähden kirja, suosittelen!
August 16, 2020
Hengästyttävän upea.
February 1, 2022
Ehdottamasti lukemisen arvoinen!
Alun ahdistavuus ja julmuus saivat laittamaan kirjan hetkeksi tauolle, mutta onneksi jatkoin. Todella mielenkiintoinen, syvä, uskottava ja koskettava tarina. Ajassa pomppiminen ei toiminut ainakaan äänikirjassa, se olisi pitänyt tapahtua selkeämmin, nyt se vain hämmensi.
Hienoa että historiallisissa romaaneissa Suomen sotien aikoja kokeneiden tarinat ja näkökulmat ovat alkaneet laajenemaan ja monipuolistumaan, ettei aina vain kerrota sitä yhtä tai kahta kapeaa narratiivia. Mahtava lukija Anni Tani.
Edit: kirjassa häiritsi henkilöiden puhuma kieli, joka pääsääntöisesti oli melko nykyaikaista puhekieltä. Jos henkilöt olisivat puhuneet omaa pohjoisen murretta, olisi tämä ansainnut viisi tähteä.
Alun ahdistavuus ja julmuus saivat laittamaan kirjan hetkeksi tauolle, mutta onneksi jatkoin. Todella mielenkiintoinen, syvä, uskottava ja koskettava tarina. Ajassa pomppiminen ei toiminut ainakaan äänikirjassa, se olisi pitänyt tapahtua selkeämmin, nyt se vain hämmensi.
Hienoa että historiallisissa romaaneissa Suomen sotien aikoja kokeneiden tarinat ja näkökulmat ovat alkaneet laajenemaan ja monipuolistumaan, ettei aina vain kerrota sitä yhtä tai kahta kapeaa narratiivia. Mahtava lukija Anni Tani.
Edit: kirjassa häiritsi henkilöiden puhuma kieli, joka pääsääntöisesti oli melko nykyaikaista puhekieltä. Jos henkilöt olisivat puhuneet omaa pohjoisen murretta, olisi tämä ansainnut viisi tähteä.
July 9, 2024
3,75/5 ⭐️
Bardzo pięknie napisana; wrażliwa, refleksyjna.
Niemniej sama historia tych bohaterek mnie niekoniecznie zainteresowała, i to nie tak, że nie empatyzowałam z tymi kobietami w niezwykle trudnej sytuacji, tylko jakoś sposób opisania ich przemyśleń, refleksje nad przyszłym losem, rola kobiet w okresie wojny, był inny niż ten samej tej wędrówki. No i właśnie jakoś może z tego względu, że droga ta przeważała nie chciało mi się do tej książki wracać 🤷♀️
Niemniej sama tematyka napewno warta uwagi - ukazanie wojny oczami kobiet, wielka dyskryminacja i niesprawiedliwość względem nich. Przewrotna perspektywa “potulnych kobiet, matek, żon okresu wojny”.
Bardzo pięknie napisana; wrażliwa, refleksyjna.
Niemniej sama historia tych bohaterek mnie niekoniecznie zainteresowała, i to nie tak, że nie empatyzowałam z tymi kobietami w niezwykle trudnej sytuacji, tylko jakoś sposób opisania ich przemyśleń, refleksje nad przyszłym losem, rola kobiet w okresie wojny, był inny niż ten samej tej wędrówki. No i właśnie jakoś może z tego względu, że droga ta przeważała nie chciało mi się do tej książki wracać 🤷♀️
Niemniej sama tematyka napewno warta uwagi - ukazanie wojny oczami kobiet, wielka dyskryminacja i niesprawiedliwość względem nich. Przewrotna perspektywa “potulnych kobiet, matek, żon okresu wojny”.
January 3, 2023
"Viņai visu atlikušo mūžu būs jācieš klusu un jāizvairās no visiem jautājumiem par kara beigām, vāciešiem un viņas saistību ar karu." (235.lpp.)
Es melotu, ja teiktu, ka mani pārsteidza grāmatas lieliskums, jo Tommi Kinnunens ar savām iepriekšējām grāmatām "Četru ceļu krustojums" un "Stikla upe" pārliecināja mani par savu noslīpēto rakstīšanas talantu, ar savu īpatnējo rakstīšanas stilu, ļaujot ieraudzīt krēslas zonu skarbos dzīvesstāstos. Arī "Nožēlu neizteica" piesaka sevi niansēti pārliecinoši, reizē kliezoši, reizē pieklusināti ļaujot sadzirdēt Somijas sarežģītās vēstures lappuses. Un izrādās, ka tik maz zināms par Somijas pagātni, tāpēc vēsturiskā fona izaicinošais attainojums, ne tikai ļauj nojaust kara plosīto likteņu komplicētību, bet arī uzdot neskaitāmus jautājumus, kāpēc tā un ne citādi rīkojas varoņi.
"Nožēlu neizteica" ir kā niecīgs dzīpars, ko no liela vēstures kamola izvelk Kinnunens, ļaujot lasītājam pašam izvēlēties soģa vai līdzjutēja lomu. Līdzpārdzīvošana un empātija viļņveidīgi mijas ar nesaprašanu, ar nepateikto, noklusēto un rīcības sekām. Galu galā, kara apstākļos visu izšķir mirklis. Un tieši mirkļa lēmumi ir tie, kuriem grūti atrast racionālu pamatojumu.
Laikā, kad karavīru formas mainās viena pēc otras, ir nesiepējami pielāgoties, bet gribas ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Šī ir grāmata, kurā runā par karu pēc kara. Kā ir iespējams dzīvot pēc tam? Vai ir iespējams atgriesties iepriekšējā dzīvē, vai ir iespējams attaisnot savus lēmumus un saglabāt neitralitāti?! Un reizē šī ir ceļa grāmata, kurā gājiens mājup ir mīnēts, tiltu sabombardēts, bada sajūtas pilns un kaisīts izmisumā. Nejauša draudzība šeit ir gaistoša, jo vienojošais elements ir bailes no atmiņām, kuras gribas aizmirst. Bet, vai ceļš mājup ir arī ceļš atpakaļ no sevis?
1945.gads. Piecas somietes, kas sadarbojušās ar vācu armiju un strādājušas Norvēģijā, no Lapzemes ar kājām mēro ceļu uz mājām, cauri Somijas tundrai. Izsalkums, sabombordētais ceļš mijas ar izmisumu un bailēm. Varām mainoties, viņas- nodzītiem matiem, pazemotas, no vācu sabiedrotajām kļuvušas par "friču maukām". Nīstas un nievātas, viņas bēg atpakaļ uz dzimtajiem ciematiem, lai meklētu piedošanu par savu nodevību. Bet, vai ir iespējams atgriezties?! Iemesls, kāpēc somietes devās līdz vācu armijai uz Norvēģiju, katrai ir cits, bet lielākoties tā bija vēlme pēc labākas un pārtikušākas dzīves.
"Cik gan daudzas uz Norvēģiju bija devušās tā paša iemesla dēļ kā vīrieši, kas agrāk brauca uz Ameriku: meklēt labāku dzīvi?" (196.lpp.)
"Nožēlu neizteica" ir kā Slavomira Raviča grāmatu "Ilgais ceļš" apvienotu ar Heteres Morisas "Cilkas ceļojums"- savijot vīriešu dominējošo varu pār sievieti kara apstākļos ar bēgšanu mājup un šķēršļus, kas neviesmīlīgā zemē jāpārvar, kā arī nejaušiem likteņa pagriezieniem, kas maina turpmāko likteni.
Vērtīga lasāmviela, kas nemoralizē, bet demonstrē faktus. Grāmata, kurā nav tikai melnais un baltais, labais un sliktais, jo viss ir sajaucies kopā tā, ka nav iespējas izšķirt robežas. Daudziem latviešu lasītājiem šī Somijas vēstures epizode būs jaunatklājums un garantēta viela pārdomām.
"Dīkdienība maksāja dārgi, un pie viņiem jaunība bija atkarīga nevis no gadiem, bet vecāku turības." (89.lpp.)
4 zvaigznes
Es melotu, ja teiktu, ka mani pārsteidza grāmatas lieliskums, jo Tommi Kinnunens ar savām iepriekšējām grāmatām "Četru ceļu krustojums" un "Stikla upe" pārliecināja mani par savu noslīpēto rakstīšanas talantu, ar savu īpatnējo rakstīšanas stilu, ļaujot ieraudzīt krēslas zonu skarbos dzīvesstāstos. Arī "Nožēlu neizteica" piesaka sevi niansēti pārliecinoši, reizē kliezoši, reizē pieklusināti ļaujot sadzirdēt Somijas sarežģītās vēstures lappuses. Un izrādās, ka tik maz zināms par Somijas pagātni, tāpēc vēsturiskā fona izaicinošais attainojums, ne tikai ļauj nojaust kara plosīto likteņu komplicētību, bet arī uzdot neskaitāmus jautājumus, kāpēc tā un ne citādi rīkojas varoņi.
"Nožēlu neizteica" ir kā niecīgs dzīpars, ko no liela vēstures kamola izvelk Kinnunens, ļaujot lasītājam pašam izvēlēties soģa vai līdzjutēja lomu. Līdzpārdzīvošana un empātija viļņveidīgi mijas ar nesaprašanu, ar nepateikto, noklusēto un rīcības sekām. Galu galā, kara apstākļos visu izšķir mirklis. Un tieši mirkļa lēmumi ir tie, kuriem grūti atrast racionālu pamatojumu.
Laikā, kad karavīru formas mainās viena pēc otras, ir nesiepējami pielāgoties, bet gribas ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Šī ir grāmata, kurā runā par karu pēc kara. Kā ir iespējams dzīvot pēc tam? Vai ir iespējams atgriesties iepriekšējā dzīvē, vai ir iespējams attaisnot savus lēmumus un saglabāt neitralitāti?! Un reizē šī ir ceļa grāmata, kurā gājiens mājup ir mīnēts, tiltu sabombardēts, bada sajūtas pilns un kaisīts izmisumā. Nejauša draudzība šeit ir gaistoša, jo vienojošais elements ir bailes no atmiņām, kuras gribas aizmirst. Bet, vai ceļš mājup ir arī ceļš atpakaļ no sevis?
1945.gads. Piecas somietes, kas sadarbojušās ar vācu armiju un strādājušas Norvēģijā, no Lapzemes ar kājām mēro ceļu uz mājām, cauri Somijas tundrai. Izsalkums, sabombordētais ceļš mijas ar izmisumu un bailēm. Varām mainoties, viņas- nodzītiem matiem, pazemotas, no vācu sabiedrotajām kļuvušas par "friču maukām". Nīstas un nievātas, viņas bēg atpakaļ uz dzimtajiem ciematiem, lai meklētu piedošanu par savu nodevību. Bet, vai ir iespējams atgriezties?! Iemesls, kāpēc somietes devās līdz vācu armijai uz Norvēģiju, katrai ir cits, bet lielākoties tā bija vēlme pēc labākas un pārtikušākas dzīves.
"Cik gan daudzas uz Norvēģiju bija devušās tā paša iemesla dēļ kā vīrieši, kas agrāk brauca uz Ameriku: meklēt labāku dzīvi?" (196.lpp.)
"Nožēlu neizteica" ir kā Slavomira Raviča grāmatu "Ilgais ceļš" apvienotu ar Heteres Morisas "Cilkas ceļojums"- savijot vīriešu dominējošo varu pār sievieti kara apstākļos ar bēgšanu mājup un šķēršļus, kas neviesmīlīgā zemē jāpārvar, kā arī nejaušiem likteņa pagriezieniem, kas maina turpmāko likteni.
Vērtīga lasāmviela, kas nemoralizē, bet demonstrē faktus. Grāmata, kurā nav tikai melnais un baltais, labais un sliktais, jo viss ir sajaucies kopā tā, ka nav iespējas izšķirt robežas. Daudziem latviešu lasītājiem šī Somijas vēstures epizode būs jaunatklājums un garantēta viela pārdomām.
"Dīkdienība maksāja dārgi, un pie viņiem jaunība bija atkarīga nevis no gadiem, bet vecāku turības." (89.lpp.)
4 zvaigznes
Read
September 22, 2024Luen harvemmin nykykirjallisuutta. Se tuntuu riskiltä, kun teokset eivät ole vielä käyneet läpi ajan arviota. Klassikot tuntuvat siis turvallisilta ja siksi tartun useammin niihin. Kinnusen kohdalla otin riskin ja minut palkittiin. 'Ei kertonut katuvansa' teki minuun vaikutuksen erityisesti kahdesta syystä.
1. Kirjassa käytetty kieli on rikasta ja kaunista. Useissa kohtauksissa kerronta imi minut mukaansa salavihkaisesti niin syvälle, että kohtauksen päätyttyä havahduin kuin yllättyen siitä, että olinkin kotonani kirja kourassa. En ole kirjallisuuden analysoinnin ammattilainen, mutta uskon Kinnusen saaneen sen aikaan minulle Hemingwayltakin tutulla tavalla. Kuvatessaan tai kertoessaan jotakin tapahtuvan (rieskojen leivonta, lämmön leviäminen kehoon tai liukuvat kädet puun kaarnaa vasten) Kinnunen toistaa saman lopulta yksinkertaisen tapahtuman kerronan lomassa useamman kerran hieman eri sanoin: "Leipomisen riemu nousi naisen sormiin...", "...kättensä taito hänellä vielä oli.", "...tallessa oli tapa tehdä leipää...". Tämän tekniikan lisäksi kohtauksissa kuvatut tai käsitellyt aiheet olivat koskettavia, herkkiä ja usein elämästä jotakin keskeistä oivaltavia. Erityisesti lyhyt rieskan leivontaan liittyvä kohtaus jää elämään sydämeeni.
2. Tarinan päähenkilöistä oikeastaan kukaan ei ollut minusta erityisen pidettävä tai ainakaan mukava tai hyvä. Erityisen keskeiset hahmot olivat hyvin moniulotteisia ja suoraan sanottuna ihmisiä, joita en välttämättä tahtoisi lähipiiriini. Silti he olivat kuin todellisia ihmisiä. Kaikki hahmot olivat realistisia ja inhimillisiä niin hyvine kuin huonoine puolineen. Silti kirjaa tahtoi lukea ja hahmojen kohtalo tuntui merkitykselliseltä enkä tahtonut heille pahaa (jos en kenties mitään erityisen hyvääkään). Minun mielestäni tämä seikka kertoo paljon Kinnusen taidosta kirjailijana ja henkilöhahmojen sepittäjänä. Kirja oli kuin ikkuna tiettyyn aikaan tiettyjen yksittäisten, tavallisten ihmisten näkökulmasta ja elämästä.
Bonus seikkana tekijä, joka ei varsinaisesti keikauttanut arviota kokemuksesta suuntaan tai toiseen, mutta oli virkistävä ja arvokas siitä huolimatta; kirjan kaikki keskeiset hahmot olivat naisia. En ole ainakaan itse turhan montaa sellaista kirjaa lukenut.
1. Kirjassa käytetty kieli on rikasta ja kaunista. Useissa kohtauksissa kerronta imi minut mukaansa salavihkaisesti niin syvälle, että kohtauksen päätyttyä havahduin kuin yllättyen siitä, että olinkin kotonani kirja kourassa. En ole kirjallisuuden analysoinnin ammattilainen, mutta uskon Kinnusen saaneen sen aikaan minulle Hemingwayltakin tutulla tavalla. Kuvatessaan tai kertoessaan jotakin tapahtuvan (rieskojen leivonta, lämmön leviäminen kehoon tai liukuvat kädet puun kaarnaa vasten) Kinnunen toistaa saman lopulta yksinkertaisen tapahtuman kerronan lomassa useamman kerran hieman eri sanoin: "Leipomisen riemu nousi naisen sormiin...", "...kättensä taito hänellä vielä oli.", "...tallessa oli tapa tehdä leipää...". Tämän tekniikan lisäksi kohtauksissa kuvatut tai käsitellyt aiheet olivat koskettavia, herkkiä ja usein elämästä jotakin keskeistä oivaltavia. Erityisesti lyhyt rieskan leivontaan liittyvä kohtaus jää elämään sydämeeni.
2. Tarinan päähenkilöistä oikeastaan kukaan ei ollut minusta erityisen pidettävä tai ainakaan mukava tai hyvä. Erityisen keskeiset hahmot olivat hyvin moniulotteisia ja suoraan sanottuna ihmisiä, joita en välttämättä tahtoisi lähipiiriini. Silti he olivat kuin todellisia ihmisiä. Kaikki hahmot olivat realistisia ja inhimillisiä niin hyvine kuin huonoine puolineen. Silti kirjaa tahtoi lukea ja hahmojen kohtalo tuntui merkitykselliseltä enkä tahtonut heille pahaa (jos en kenties mitään erityisen hyvääkään). Minun mielestäni tämä seikka kertoo paljon Kinnusen taidosta kirjailijana ja henkilöhahmojen sepittäjänä. Kirja oli kuin ikkuna tiettyyn aikaan tiettyjen yksittäisten, tavallisten ihmisten näkökulmasta ja elämästä.
Bonus seikkana tekijä, joka ei varsinaisesti keikauttanut arviota kokemuksesta suuntaan tai toiseen, mutta oli virkistävä ja arvokas siitä huolimatta; kirjan kaikki keskeiset hahmot olivat naisia. En ole ainakaan itse turhan montaa sellaista kirjaa lukenut.
December 29, 2020
Tykkäsin niiiiin paljon tämän alaotsikosta (vaellusromaani), koska koen, että se muutti kaikkia ennakko-oletuksiani, joita minulla oli tästä teoksesta.
Vahvaa, helppolukuista ja temmoltaan juuri sopivaa proosaa, joka avaa kiinnostavia näkökulmia viimeisimpään sotaan ja Lapin polttamiseen. Paljon helpompi ja maanläheisempi kuin Laura Lindstedtin Oneiron, johon tätä välillä väkisin vertailin. Liikutuin, jäin pohtimaan, oivalsin itsestäni, Suomesta yhteiskuntana ja meistä ihmisenä.
Ihailin tässä persoonapronominien vaihtelua, jolla hienovaraisesti vaihdettiin sitä, kenen näkökulmasta tarinaa kerrottiin. Välillä minua vähän ärsyttivät erilaiset kyselevät pohdintaosuudet, jotka minusta kaikuivat kirjailijan, eivät niinkään päähenkilön äänellä.
Vahvaa, helppolukuista ja temmoltaan juuri sopivaa proosaa, joka avaa kiinnostavia näkökulmia viimeisimpään sotaan ja Lapin polttamiseen. Paljon helpompi ja maanläheisempi kuin Laura Lindstedtin Oneiron, johon tätä välillä väkisin vertailin. Liikutuin, jäin pohtimaan, oivalsin itsestäni, Suomesta yhteiskuntana ja meistä ihmisenä.
Ihailin tässä persoonapronominien vaihtelua, jolla hienovaraisesti vaihdettiin sitä, kenen näkökulmasta tarinaa kerrottiin. Välillä minua vähän ärsyttivät erilaiset kyselevät pohdintaosuudet, jotka minusta kaikuivat kirjailijan, eivät niinkään päähenkilön äänellä.
April 28, 2022
1945-ųjų metų pavasaris, Norvegijos ir Suomijos siena, kurią peržengia penkios suomių moterys. Moterys iš Norvegijoje įrengtos nacių kalinių stovyklos, jų galvos nuskustos plikai - tai ženklas, kad jos savo valia kolaboravo su naciais. Penkios moterys jau nebereikalingos naciams, tad kyla klausimas, ar jų dar kažkas laukia namuose?
Dvilypė knyga - iš pradžių maniau, kad bus puiki istorija, vėliau ėmiau tuo abejoti. Nebesuvokiau, kas čia kaip ir kodėl vyksta, siužetas ėmė varginti, vietomis buvo nuobodu - visiškai ne tai, ko tikėjausi. Tačiau galutiniame rezultate likau patenkinta tuo, ką perskaičiau. Keista, tiesa? Užvertusi paskutinį puslapį, susimąsčiau, gal nereikėtų taip stebėtis. Ar dažnai knygose kalbama apie moteris, apie dvipusę jų kasdienybę, realybę antrojo pasaulinio karo kontekste? Taip, kūrinių apie karus apskritai yra labai daug ir pritaikytų įvairiems skoniams, tačiau tokio, kaip šis, asmeniškai man, dar neteko skaityti.
Įprasta, kai aptariamos karo realijos, kurių metu moterys išnaudojamos skirtingais būdais, prieš jų pačių valią (omenyje turiu: deportaciją, tremtį, seksualinę prievartą, priverstinį kolaboravimą). Tačiau „Nesakė, kad gailisi” - ne apie tokias moteris, o apie tas, kurios savo valia tapo tautos išdavikėmis. Vienos tai padarė siekdamos geresnio gyvenimo, kitos - tiksliai nežinodamos į ką įsitraukia, trečios - tos, kurios, net ir po viso išgyvento siaubo, nepasakė kelių reikšmingų žodžių: „aš gailiuosi dėl to, ką padariau“.
„Nesakė, kad gailisi“ - knyga apie penkias moteris, kurias vieni skaitytojai teis, niekins ir pasmerks už tėvynės išdavystę - didžiausią bet kurio istorinio laikotarpio gėdą, tuo tarpu kiti bandys jas suprasti, ieškoti argumentų ir rasti būdą, kaip pateisinti tokį elgesį. Tačiau, ar įmanoma atleisti žmogui už tai, ko jis pats nesigaili? Štai, kur pagrindinis klausimas, kuriame, drįstu teigti, irgi bus skirtingų nuomonių, ypač, kadangi tai ne paprastas laikotarpis, o kruvino, gyvybes nusinešančio karo kontekstas.
Tema, mintis - puiki, bet buvo dalykų, kurie knygoje užkliuvo, erzino. Pavyzdžiui, siužeto vystymas ir perteklinės detalės. Suprantu, jau anotacijoje aiškiai pasakyta, kad tai kelio romanas, kuris „nukels“ skaitytoją į sunkią kelionę pėsčiomis, Norvegijos ir Suomijos sienų sankirtoje. Vis dėlto, vietovių, oro ir aplinkos aprašymai man pasirodė pernelyg platūs, o tai „stabdė“ veiksmą, kurio čia ir taip nėra labai daug.
Žinoma, manau, jo nedaug, nes rašytojas norėjo, kad romano „Nesakė, kad gailisi” skaitytojai keliautų ne knygos siužeto posūkiais, o savo vidiniais jausmų labirintais, kad galvotų ne apie tai, kas nutiks toliau, o apie tai, kaip derėtų elgtis vienoje ar kitoje situacijoje, keltų sau klausimus ir ieškotų į juos atsakymų. Laikydamasi pozicijos, kad autorius to siekė, dėl veiksmo stokos jo nekritikuoju, bet pertekliniai aprašymai buvo ne mano skoniui.
„Nesakė, kad gailisi“ - romanas, kviečiantis pamąstyti apie vertybes, moralę, apie keblius pasirinkimus, apie žmonių jausmus ir karą, kuris ne tik parodo valstybių karinę, politinę galybę, bet taip pat atskleidžia tikruosius, po kaukėmis slėptus piliečių veidus. Skaičiau ir pagalvojau, kad kartais naudingi kūriniai, kurie ne tik pasakoja apie ryžtingą pasipriešinimą, drąsią kovą, bet ir apie antrąją, silpnesnią šio gėrio pusę, kurią esame linkę nutylėti, nenorime pripažinti jos egzistavimo. Dvi monetos pusės visada yra, bet ne visada apie jas garsiai kalbama.
Ilgai svarsčiau dėl vertinimo, kadangi, kaip minėjau anksčiau, buvo vietų, kurios glumino. Tačiau supratau, kad mintys, rašytojo iškeltos į dienos šviesą, atperka tai, kas buvo ne taip gerai. Ypač dėl to, kad aš knygose visada stengiuosi ieškoti tų aspektų, už kuriuos norisi tik žavėtis, o šioje tokių tikrai buvo.
Rekomenduoju, mėgstantiems istorines knygas ir norintiems drauge su penkiomis moterimis paklaidžioti šaltais šiaurės šalių keliais, kuriuose tyko galybė pavojų, užsilikusių nuo jau pasibaigusio, bet kraupaus karo etapų. Siūlau perskaityti, jeigu kūrinyje ieškote ne staigių aplinkos, veikėjų ir siužeto posūkių, bet stabilios viso to analizės, skatinimo į tai pasinerti per savo asmenybės prizmę, per savo asmeninius pojūčius. Rekomenduoju, jei norite pasijusti savotiškais teisėjais ir pasirinkti, ką iš tiesų kaltinti - šias moteris ar nelengvą situaciją, renkantis tarp gyvenimo ir mirties.
4/5⭐
Dvilypė knyga - iš pradžių maniau, kad bus puiki istorija, vėliau ėmiau tuo abejoti. Nebesuvokiau, kas čia kaip ir kodėl vyksta, siužetas ėmė varginti, vietomis buvo nuobodu - visiškai ne tai, ko tikėjausi. Tačiau galutiniame rezultate likau patenkinta tuo, ką perskaičiau. Keista, tiesa? Užvertusi paskutinį puslapį, susimąsčiau, gal nereikėtų taip stebėtis. Ar dažnai knygose kalbama apie moteris, apie dvipusę jų kasdienybę, realybę antrojo pasaulinio karo kontekste? Taip, kūrinių apie karus apskritai yra labai daug ir pritaikytų įvairiems skoniams, tačiau tokio, kaip šis, asmeniškai man, dar neteko skaityti.
Įprasta, kai aptariamos karo realijos, kurių metu moterys išnaudojamos skirtingais būdais, prieš jų pačių valią (omenyje turiu: deportaciją, tremtį, seksualinę prievartą, priverstinį kolaboravimą). Tačiau „Nesakė, kad gailisi” - ne apie tokias moteris, o apie tas, kurios savo valia tapo tautos išdavikėmis. Vienos tai padarė siekdamos geresnio gyvenimo, kitos - tiksliai nežinodamos į ką įsitraukia, trečios - tos, kurios, net ir po viso išgyvento siaubo, nepasakė kelių reikšmingų žodžių: „aš gailiuosi dėl to, ką padariau“.
„Nesakė, kad gailisi“ - knyga apie penkias moteris, kurias vieni skaitytojai teis, niekins ir pasmerks už tėvynės išdavystę - didžiausią bet kurio istorinio laikotarpio gėdą, tuo tarpu kiti bandys jas suprasti, ieškoti argumentų ir rasti būdą, kaip pateisinti tokį elgesį. Tačiau, ar įmanoma atleisti žmogui už tai, ko jis pats nesigaili? Štai, kur pagrindinis klausimas, kuriame, drįstu teigti, irgi bus skirtingų nuomonių, ypač, kadangi tai ne paprastas laikotarpis, o kruvino, gyvybes nusinešančio karo kontekstas.
Tema, mintis - puiki, bet buvo dalykų, kurie knygoje užkliuvo, erzino. Pavyzdžiui, siužeto vystymas ir perteklinės detalės. Suprantu, jau anotacijoje aiškiai pasakyta, kad tai kelio romanas, kuris „nukels“ skaitytoją į sunkią kelionę pėsčiomis, Norvegijos ir Suomijos sienų sankirtoje. Vis dėlto, vietovių, oro ir aplinkos aprašymai man pasirodė pernelyg platūs, o tai „stabdė“ veiksmą, kurio čia ir taip nėra labai daug.
Žinoma, manau, jo nedaug, nes rašytojas norėjo, kad romano „Nesakė, kad gailisi” skaitytojai keliautų ne knygos siužeto posūkiais, o savo vidiniais jausmų labirintais, kad galvotų ne apie tai, kas nutiks toliau, o apie tai, kaip derėtų elgtis vienoje ar kitoje situacijoje, keltų sau klausimus ir ieškotų į juos atsakymų. Laikydamasi pozicijos, kad autorius to siekė, dėl veiksmo stokos jo nekritikuoju, bet pertekliniai aprašymai buvo ne mano skoniui.
„Nesakė, kad gailisi“ - romanas, kviečiantis pamąstyti apie vertybes, moralę, apie keblius pasirinkimus, apie žmonių jausmus ir karą, kuris ne tik parodo valstybių karinę, politinę galybę, bet taip pat atskleidžia tikruosius, po kaukėmis slėptus piliečių veidus. Skaičiau ir pagalvojau, kad kartais naudingi kūriniai, kurie ne tik pasakoja apie ryžtingą pasipriešinimą, drąsią kovą, bet ir apie antrąją, silpnesnią šio gėrio pusę, kurią esame linkę nutylėti, nenorime pripažinti jos egzistavimo. Dvi monetos pusės visada yra, bet ne visada apie jas garsiai kalbama.
Ilgai svarsčiau dėl vertinimo, kadangi, kaip minėjau anksčiau, buvo vietų, kurios glumino. Tačiau supratau, kad mintys, rašytojo iškeltos į dienos šviesą, atperka tai, kas buvo ne taip gerai. Ypač dėl to, kad aš knygose visada stengiuosi ieškoti tų aspektų, už kuriuos norisi tik žavėtis, o šioje tokių tikrai buvo.
Rekomenduoju, mėgstantiems istorines knygas ir norintiems drauge su penkiomis moterimis paklaidžioti šaltais šiaurės šalių keliais, kuriuose tyko galybė pavojų, užsilikusių nuo jau pasibaigusio, bet kraupaus karo etapų. Siūlau perskaityti, jeigu kūrinyje ieškote ne staigių aplinkos, veikėjų ir siužeto posūkių, bet stabilios viso to analizės, skatinimo į tai pasinerti per savo asmenybės prizmę, per savo asmeninius pojūčius. Rekomenduoju, jei norite pasijusti savotiškais teisėjais ir pasirinkti, ką iš tiesų kaltinti - šias moteris ar nelengvą situaciją, renkantis tarp gyvenimo ir mirties.
4/5⭐
March 2, 2023
Reizēm cilvēks sapņo par lietām, kuru dēļ pats tomēr ne pirkstiņu nepakustina. Tikai cer, kas viss pats no sevis iegrozīsies tā, ka vārdos neietērptie sapņi ņems un īstenosies.
Ja iepriekš būtu zināms pūļu mērs, tad dažs gājums tā arī nesāktos un dažs lēmums paliktu neīstenots. Kaut ko paveikt varēja tikai tad, ja veicamo darbu pārlieku daudz neapdomāja iepriekš un pēc tam visu centās aizmirst.
Pat viens citāds risinājums būtu varējis ietekmēt tā, ka viņa atrastos kaut kur citur, varbūt drošībā mājās vai varbūt pavisam atšķirīgā dzīvē. Ar šādu nejaušīgumu cilvēkam nācās samierināties un agrāk dzīvotus brīžus nebija vērts nožēlot, jo varēja taču gadīties, ka citādas izvēles izraisītā situācija būtu vēl sliktāka. Nekas nebija bezjēdzīgāks kā nožēlot reiz pieņemtus lēmumus.
Sarunas bija mitējušās. Viņas vairs nedz meklēja jaunus stāstus, ko stāstīt, nedz atmaskoja kādas savas šķautnes, ko vēl ienāktu prātā atmaskot. Vārdi bija zaudējuši uzdevumu, stāsti izklaidēšanas spēju un sirds kratīšana jēgu.
Ja iepriekš būtu zināms pūļu mērs, tad dažs gājums tā arī nesāktos un dažs lēmums paliktu neīstenots. Kaut ko paveikt varēja tikai tad, ja veicamo darbu pārlieku daudz neapdomāja iepriekš un pēc tam visu centās aizmirst.
Pat viens citāds risinājums būtu varējis ietekmēt tā, ka viņa atrastos kaut kur citur, varbūt drošībā mājās vai varbūt pavisam atšķirīgā dzīvē. Ar šādu nejaušīgumu cilvēkam nācās samierināties un agrāk dzīvotus brīžus nebija vērts nožēlot, jo varēja taču gadīties, ka citādas izvēles izraisītā situācija būtu vēl sliktāka. Nekas nebija bezjēdzīgāks kā nožēlot reiz pieņemtus lēmumus.
Sarunas bija mitējušās. Viņas vairs nedz meklēja jaunus stāstus, ko stāstīt, nedz atmaskoja kādas savas šķautnes, ko vēl ienāktu prātā atmaskot. Vārdi bija zaudējuši uzdevumu, stāsti izklaidēšanas spēju un sirds kratīšana jēgu.
November 8, 2023
Kā lai atgriežas ierastajā dzīvē pēc kara, pēc izdarītajām izvēlēm un esot nepareizajā pusē? Kāpēc karu uzsāk vīrieši, bet vainīgas ir sievietes? Ceļš no Norvēģijas līdz Somijas dienvidiem nebija tikai ceļš atpakaļ uz mājām, bet arī mēģinājums saprast šo - ko tālāk un, kas palicis aiz muguras? Autors lieliski parādījis Somijas pieredzi Otrā pasaules kara laikā un ļāvis par to lasītājam padomāt caur 5 sieviešu tēlu prizmu.
Citāti:
Kāpēc pie lamām nekad nepierod, bet tās vienmēr trāpa tur, kur visvairāk sāp?
Vai varbūt - ja nu parastā dzīve būs, taču viņi vairs nemācēs to dzīvot? Ja nu viņi, kara izpostītie, nejauši radīs pasauli, kurā postaža būs parastums? Ja nu viņi sāks pielūgt šos gadus kā Dievu? Ja viņi liks bērniem un bērnu bērniem pieminēt cīņas, tā ka arī tie tiks izpostīti jau mazotnē un karš nekad neaizmirsīsies? Ja, arīmieram iestājoties, šīs ciešanas tiks apčubiātas kā aprētojusies vai strutojoša brūce?
Citāti:
Kāpēc pie lamām nekad nepierod, bet tās vienmēr trāpa tur, kur visvairāk sāp?
Vai varbūt - ja nu parastā dzīve būs, taču viņi vairs nemācēs to dzīvot? Ja nu viņi, kara izpostītie, nejauši radīs pasauli, kurā postaža būs parastums? Ja nu viņi sāks pielūgt šos gadus kā Dievu? Ja viņi liks bērniem un bērnu bērniem pieminēt cīņas, tā ka arī tie tiks izpostīti jau mazotnē un karš nekad neaizmirsīsies? Ja, arīmieram iestājoties, šīs ciešanas tiks apčubiātas kā aprētojusies vai strutojoša brūce?
September 1, 2020
Viiden naisen hurja matka Norjasta kotiin on täynnä fyysisiä vaaroja ja vastuksia, mutta eniten naisia kärventävät häpeä, syyllisyys ja pelko. Matkalla he saavat esimakua siitä, mikä 'sakemannien huorien' kohtalo on. Kinnunen osaa asettautua ihailtavalla tavalla näiden naisten nahkoihin ja tunteisiin. Pitkä vaellus läpi poltetun Lapin kaappaa lukijan mukaan naisten tuskien taipaleelle. He ovat kuolemanväsyneitä, langanlaihoiksi hiutuneita ja kävelleet kengänpohjansa läpikuultaviksi. Heitä painaa syyllisyys osallisuudesta ympärillä vyöryvään tuhoon, auttoivathan he työllään osaltaan Saksan armeijan toimintaa. Mutta lopulta pelko ja häpeäkin väistyvät, sillä mikään ei tunnu enää miltään. He ovat eri ihmisiä kuin ne jotka vain vuosi sitten lähtivät Norjaan. Veeran mainehan oli jo mikä oli, ja Irenekin ymmärtää, että hänestä ei enää ole kanttorinrouvana eläjäksi ja tekee oman ratkaisunsa.
Ei kertonut katuvansa. Vaellusromaani on idealtaan oivaltava ja kerronnaltaan ehdottomasti yksi vuoden parhaimmista. Kohtaukset piirtyivät eteeni elävinä ja todentuntuisina, kuin olisin elokuvaa katsellut. Krista Kososen ääni istui hyvin tarinaan ja kuulosti siltä kuin lukijakin olisi paikoin hengästynyt liikutuksesta.
Ei kertonut katuvansa. Vaellusromaani on idealtaan oivaltava ja kerronnaltaan ehdottomasti yksi vuoden parhaimmista. Kohtaukset piirtyivät eteeni elävinä ja todentuntuisina, kuin olisin elokuvaa katsellut. Krista Kososen ääni istui hyvin tarinaan ja kuulosti siltä kuin lukijakin olisi paikoin hengästynyt liikutuksesta.
September 14, 2020
Kinnusen neljäs romaani oli vaikuttava lukukokemus, ja minulle tämä nousi selvästi mieleisimmäksi kirjaksi hänen tuotannostaan. En koskaan syttynyt Neljäntienristykselle, ja Lopotin ja Pintin luin läpi vain kiinnostuksesta hänen suosiotaan kohtaan. Neljäntienristeyksen hienouskin avautui minulle vasta siitä tehdyn teatterisovituksen nähtyäni. Tommi Kinnusen nerokkaita twiittejä voisin tosin lukea ikuisesti!
Pidin kovasti kirjan aiheesta - saksalaisten mukaan lähteneet suomalaisnaiset ja heidän korpivaelluksensa halki Lapin. Rakennekin toimi hienosti. Kinnunen kirjoittaa uskottavasti. Monessa kohdassa mietin, miten itse kokisin vastaavat asiat, jos olisin yksi näistä vaeltavista naisista, ja kai se on hyvän kirjan merkki, että pyrkii kuvittelemaan tällaista. Viime aikoina Lappi alueena on kiinnostanut minua, joten siksikin kirja varmasti miellytti, ja historialliset romaanit nyt ovat myös kiinnostavia tällaiselle historianörtille.
Ihan viittä tähteä en tälle silti voi antaa. Kirjan teema ja kohtalot tulevat kyllä lukijaa lähelle, mutta silti jokin jää ulkokohtaiseksi. Ehkä se johtuu siitä, että viidestä vaeltavasta naisesta jotakuinkin kaikki jäävät lopulta minulle hyvin kaukaisiksi. Ehkä se johtuu siitä, että Kinnunen käyttää paljon he-muotoa, enkä voi sanoa pitäväni siitä. "He katsoivat taivasta ja puhuivat matkan mielestään" -tyyppiset virkkeet eivät vain oikein iske minuun.
Pidin kovasti kirjan aiheesta - saksalaisten mukaan lähteneet suomalaisnaiset ja heidän korpivaelluksensa halki Lapin. Rakennekin toimi hienosti. Kinnunen kirjoittaa uskottavasti. Monessa kohdassa mietin, miten itse kokisin vastaavat asiat, jos olisin yksi näistä vaeltavista naisista, ja kai se on hyvän kirjan merkki, että pyrkii kuvittelemaan tällaista. Viime aikoina Lappi alueena on kiinnostanut minua, joten siksikin kirja varmasti miellytti, ja historialliset romaanit nyt ovat myös kiinnostavia tällaiselle historianörtille.
Ihan viittä tähteä en tälle silti voi antaa. Kirjan teema ja kohtalot tulevat kyllä lukijaa lähelle, mutta silti jokin jää ulkokohtaiseksi. Ehkä se johtuu siitä, että viidestä vaeltavasta naisesta jotakuinkin kaikki jäävät lopulta minulle hyvin kaukaisiksi. Ehkä se johtuu siitä, että Kinnunen käyttää paljon he-muotoa, enkä voi sanoa pitäväni siitä. "He katsoivat taivasta ja puhuivat matkan mielestään" -tyyppiset virkkeet eivät vain oikein iske minuun.
October 10, 2020
Sanottakoon heti alkuun, että minulle on vaikeaa kirjoittaa Lapin sodasta ja suomalaisnaisten selviytymisestä sen pyörteissä tavalla, joka ylittäisi Katja Ketun Kätilön. Tämäkin kirja olisi hyvin voinut saada neljätähteä, jos en olisi Kätilöä lukenut.
Kinnunen kuvaa viiden naisen matkaa Norjan Narvikista takaisin kotiseuduilleen Suomeen vuonna 1945, kun Saksa on jo hävinnyt sodan ja sotilaat ovat paenneet laivoissaan poltettuaan ensin koko Lapin perääntyessään. Naiset ovat lähteneet saksalaisten mukaan kuka mistäkin syystä, mutta paluumatkan vaikeudet - niin fyysiset, henkiset kuin sosiaalisetkin - ovat kaikille samat.
Kirjan päähenkilöksi asettuu Irene, keski-ikäinen nainen jolla tiedämme olevan aviomiehen ja aikuisen pojan. Kinnunen kirjoittaa lyyrisesti ja kuvailevasti, matkaa sanoillaan naisten mieleen, heidän kokemiinsa sodan kauhuihin ja toisaalta myös ympäröivän luonnon yksityiskohtiin.
Itselleni kirja jäi kuitenkin vahvoista, hienoista elementeistään huolimatta kovin etäiseksi kokemukseksi. Ehkä naisia oli koettavaksi niin monta, ettei yksikään osunut? Ehkä Kinnusen vihjaileva tekniikka jätti liian paljon oman mielikuvituksen varaan? Tai sitten vain oli niin, että Kätilön ylivoima söi tästä lukukokemuksesta osan.
Kinnunen kuvaa viiden naisen matkaa Norjan Narvikista takaisin kotiseuduilleen Suomeen vuonna 1945, kun Saksa on jo hävinnyt sodan ja sotilaat ovat paenneet laivoissaan poltettuaan ensin koko Lapin perääntyessään. Naiset ovat lähteneet saksalaisten mukaan kuka mistäkin syystä, mutta paluumatkan vaikeudet - niin fyysiset, henkiset kuin sosiaalisetkin - ovat kaikille samat.
Kirjan päähenkilöksi asettuu Irene, keski-ikäinen nainen jolla tiedämme olevan aviomiehen ja aikuisen pojan. Kinnunen kirjoittaa lyyrisesti ja kuvailevasti, matkaa sanoillaan naisten mieleen, heidän kokemiinsa sodan kauhuihin ja toisaalta myös ympäröivän luonnon yksityiskohtiin.
Itselleni kirja jäi kuitenkin vahvoista, hienoista elementeistään huolimatta kovin etäiseksi kokemukseksi. Ehkä naisia oli koettavaksi niin monta, ettei yksikään osunut? Ehkä Kinnusen vihjaileva tekniikka jätti liian paljon oman mielikuvituksen varaan? Tai sitten vain oli niin, että Kätilön ylivoima söi tästä lukukokemuksesta osan.
January 17, 2023
Ilgi gaidīta un tagad ar baudu lasīta. Kārtējo reizi gribas teikt - izcili. T. Kinnunens ir tiešām mans autors, runā manā valodā un ir tik ļoti tuvs. Lielisks tulkojums. Kā jau ierasts - par grāmatām, par kurām esmu sajūsmā, ne vienmēr vedas viegli dot komentāru. Raita valoda, saistošs un nezināmā atklājošs sižets par Somijas vēstures notikumiem. Distancēts un pat neitrāls vēstījums, kas vienaldzīgu nevar atstāt nevienu, manurpāt. Nekādas didaktikas un moralizēšanas, nekādu robežu, nosaucot labo par labu vai ļauno par ļaunu. Karš ir karš ir karš ir karš. Izkristalizējas doma, ka nav vīriešu vai sieviešu karš, tas nav arī tikai pasaulīgs vai globāls, bet tas katram vienam ir skaudri un sapīgi individuāls. Tā sekas mērķē tieši un nekļūdīgi. Jā, akcents uz sievietes pasauli, man der. Arī ceļa filozofiskā jēga atklājas neuzbāzīgi. Stāsta noslēgums ir ļoti iederīgs. Teksts lasās ļoti viegli un pat ātri, neskatoties uz satura smagumu. Aizdomājos, vai ceļabiedri ir biedri tikai konkrētā ceļā? Vai tālāk, ceļam šķiroties, arī viss kopīgais pagaist, atdalās un paliek ceļa galā?
August 23, 2020
3.5 tähteä. Hienosti kirjoitettu kirja aiheesta, jota on mielestäni hyvä nostaa esiin, mutta ei lopulta ollut niin vaikuttava lukukokemus kuin toivoin. Saattaa olla, että hype asetti odotukset liian korkeiksi. Ehdottomasti silti lukemisen arvoinen, ja etenkin loppuratkaisusta pidin.
June 3, 2022
Prisipažinsiu paėmiau knygą skaityti skeptiškai , nes pirmosios nepatiko . Toks siurprizas , kad perskaičius dabar mastau antrą šansą duot jo knygom. Tiesa įdomu susipažint buvo apie suomijoje padarinius 2 pasaulinio karo padarinius
July 2, 2023
Ar valstīm laikam ir tāpat kā ar ģimenēm "Annas Kareņinas" pirmajā teikumā - laime tām ir līdzīga, bet vēsturiskā traģēdija katrai unikāla un neatkārtojama. Latvijas traģēdija ir neatkarības zaudēšana, okupācija, deportācijas, Somijas - Ziemas karš, Turpinājuma karš, teritoriju zaudēšana pret neatkarības saglabāšanu, sadarbība ar nacistisko Vāciju gan militāri, gan sadzīvē. "Nožēlu neizteica" pievēršas tikai vienam šīs traģēdijas individuālās izpausmes aspektam - kas notiek ar tiem, kuri piedalījušies šādā sadarbībā, pēc tam, kad vērtības radikāli mainījušās, un kādēļ sabiedrības nosodījums pret sievietēm - veļas mazgātājām, mašīnrakstītājām, žēlsirdīgajām māsām - ir daudz indīgāks. Varbūt tādēļ, ka "par vīriešiem karā kāds vienmēr nesa atbildību, bet sieviete bija medījums visiem"?
5 sieviešu - Irenes, Ailijas, Sīri, Vēras, Katres - ceļš no Norvērģijas caur Lapzemi uz mājām pats no sevis salīdzinās ar Odiseja ceļu mājup, tikpat pilns ar pārbaudījumiem un atklāsmēm par sevi un citiem. Protams, dominē fiziskā izdzīvošana, kamēr psihe izdzīvo caur noliegumu, jo varones ir ļoti skopas pašrefleksijā un savas rīcības, kas tās novedusi pie vajadzības cīnīties par fizisko izdzīvošanu, vērtēšanā. "Viegli bija izlikties nezinošai, kamēr it kā atradies uzvarētāju pusē un patiesība nozīmētu no kaut kā atteikties. /../ Katra no viņām savā veidā bija devusi iespēju pastāvēt nežēlībai, viena lazaretes teltī, cita štābā pie rakstāmmašīnas, trešā kā kantīnes smaidīgā apkalpotāja, kura klausījās, kad vīrieši trīcošām rokām cits citam aprakstīja, kāda ir sajūta nogalināt." Romānu caurvij doma par sadzīvošanu ar savas izvēles sekām, par vajadzību pieņemt, ka katra situācija ir iepriekšējo lēmumu kopums, par kuru jāuzņemas atbildība. Romāns par pieaugšanu, kam nav nekāda sakara ar vecumu.
Proza šķiet īsteni ziemeļnieciska - emocionāli atturīga, bez liekvārdības, bet vienlaikus pilnasinīga un izteiksmīga. Varones nav melnbaltas, katras rīcība cilvēcīgi saprotama, pat ja nav līdz galam pieņemama. Nekādas moralizēšanas, tikai empātija. Izcili.
"Ja iepriekš būtu zināms pūļu mērs, tad dažs gājums tā arī nesāktos un dažs liels lēmums paliktu neīstenots. Kaut ko paveikt varēja tikai tad, ja veicamo darbu pārlieku daudz neapdomāja iepriekš un pēc tam visu centās aizmirst."
5 sieviešu - Irenes, Ailijas, Sīri, Vēras, Katres - ceļš no Norvērģijas caur Lapzemi uz mājām pats no sevis salīdzinās ar Odiseja ceļu mājup, tikpat pilns ar pārbaudījumiem un atklāsmēm par sevi un citiem. Protams, dominē fiziskā izdzīvošana, kamēr psihe izdzīvo caur noliegumu, jo varones ir ļoti skopas pašrefleksijā un savas rīcības, kas tās novedusi pie vajadzības cīnīties par fizisko izdzīvošanu, vērtēšanā. "Viegli bija izlikties nezinošai, kamēr it kā atradies uzvarētāju pusē un patiesība nozīmētu no kaut kā atteikties. /../ Katra no viņām savā veidā bija devusi iespēju pastāvēt nežēlībai, viena lazaretes teltī, cita štābā pie rakstāmmašīnas, trešā kā kantīnes smaidīgā apkalpotāja, kura klausījās, kad vīrieši trīcošām rokām cits citam aprakstīja, kāda ir sajūta nogalināt." Romānu caurvij doma par sadzīvošanu ar savas izvēles sekām, par vajadzību pieņemt, ka katra situācija ir iepriekšējo lēmumu kopums, par kuru jāuzņemas atbildība. Romāns par pieaugšanu, kam nav nekāda sakara ar vecumu.
Proza šķiet īsteni ziemeļnieciska - emocionāli atturīga, bez liekvārdības, bet vienlaikus pilnasinīga un izteiksmīga. Varones nav melnbaltas, katras rīcība cilvēcīgi saprotama, pat ja nav līdz galam pieņemama. Nekādas moralizēšanas, tikai empātija. Izcili.
"Ja iepriekš būtu zināms pūļu mērs, tad dažs gājums tā arī nesāktos un dažs liels lēmums paliktu neīstenots. Kaut ko paveikt varēja tikai tad, ja veicamo darbu pārlieku daudz neapdomāja iepriekš un pēc tam visu centās aizmirst."
February 10, 2023
„Powiedziała, że nie żałuje” to opowieść o wojnie ukazanej oczami kobiet, o których świat już dawno zapomniał. To historia inna niż wszystkie, które znamy, a z pewnością inna od tych, które ja znalałam do tej pory. Tommi Kinnunen stworzył fikcję literacką, opierając się na faktach i prawdziwych historiach, przedstawił zapomniany fragment historii w pełni poświęcając go kobietom.
To powieść o finałach wracających po wojnie do kraju, z którego wcześniej zmuszone były uciec za Niemcami by przetrwać. Powrót do domu - przez zimowe lasy Laponii, która podczas wojny została zrównana z ziemią - budzi w nich skrajne emocje i obawę przed tym, jak zostaną przyjęte. Bo fiński żołnierz strzelający do ludzi nie budzi w społeczeństwie żadnego zastanowienia, jednak moralność kobiet opuszczających ojczyznę wraz z wrogiem jest w tym świecie mocno kwestionowana.
Kinnunen tworzy pełną milczenia i niedomówień powieść drogi, w której kobiety im dłużej idą, tym większy niepokój czują. Autor poświęca duże pole na kreację psychologiczną bohaterem, poddając je wewnętrznym przemianom i ukazując ich niepewne uczucia.
Nie było w tej książce ani jednego fragmenty, którym mogłabym się znudzić, a jej zakończenie tylko utwierdziło mnie w przekonaniu, że „Powiedziała, że nie żałuje” jest kolejną książką z prozy skandynawskiej ukazującą fenomen tamtej literatury. To surowa i oszczędna w opisach, a jednocześnie tętniąca emocjami lektura, która trafia do moich tegorocznych ulubieńców.
To powieść o finałach wracających po wojnie do kraju, z którego wcześniej zmuszone były uciec za Niemcami by przetrwać. Powrót do domu - przez zimowe lasy Laponii, która podczas wojny została zrównana z ziemią - budzi w nich skrajne emocje i obawę przed tym, jak zostaną przyjęte. Bo fiński żołnierz strzelający do ludzi nie budzi w społeczeństwie żadnego zastanowienia, jednak moralność kobiet opuszczających ojczyznę wraz z wrogiem jest w tym świecie mocno kwestionowana.
Kinnunen tworzy pełną milczenia i niedomówień powieść drogi, w której kobiety im dłużej idą, tym większy niepokój czują. Autor poświęca duże pole na kreację psychologiczną bohaterem, poddając je wewnętrznym przemianom i ukazując ich niepewne uczucia.
Nie było w tej książce ani jednego fragmenty, którym mogłabym się znudzić, a jej zakończenie tylko utwierdziło mnie w przekonaniu, że „Powiedziała, że nie żałuje” jest kolejną książką z prozy skandynawskiej ukazującą fenomen tamtej literatury. To surowa i oszczędna w opisach, a jednocześnie tętniąca emocjami lektura, która trafia do moich tegorocznych ulubieńców.
Displaying 1 - 30 of 324 reviews